Šoka sensors vai trieciena sensors ir iebūvēts gandrīz visās automašīnas drošības sistēmās. Ar tās palīdzību tiek reģistrēta ārējā ietekme uz transportu, un signāls nekavējoties tiek nosūtīts automašīnas īpašniekam. Automobiļu sensoriem, kas atšķiras pēc fiziskā principa, ir viens darbības algoritms: svešas ietekmes gadījumā tie nosūta sistēmai ciparu vai analogo signālu.
Ir vairāki diametrāli pretēji viedokļi par trieciena sensora uzstādīšanas vietu automašīnā.
Daži eksperti iesaka ierīci uzstādīt, izmantojot metāla virsbūves daļas ar stingru un stingru stiprinājumu pie automašīnas virsmas. Citi automehāniķi šo metodi atspēko, apgalvojot, ka svārstību amplitūdu slāpē dzelzs, tieši ietekmējot sensora darbību. Ierīce slikti reaģēs uz ārējām ietekmēm. Ja iestatījumos pievienosiet jutīgumu, automašīnas signalizācija sāks darboties jebkura iemesla dēļ. Kā alternatīvu šī viedokļa atbalstītāji ierosina instalēt trieciena sensorus uz elektroinstalācijas un kā stiprinājumu izmantot plastmasas kabeļu saites.
Dažās garāžās šoka sensori ir uzstādīti automašīnas salona centrā, ņemot vērā, ka tā ir vispiemērotākā vieta tam. Sensors, kas atrodas automašīnas vidū, var nodrošināt tādu pašu jutību pret ārējām ietekmēm jebkurā ķermeņa daļā. Galvenais ir labs ierīces stiprinājums, lai trauksme nesūtītu viltus trauksmes signālus.
Nesen galvenajā trauksmes panelī ir uzstādīti trieciena sensori. Neapšaubāmi, šāds risinājums ir ekonomiski izdevīgs, taču šajā vietā sensora darbība ir slikti efektīva, jo nav iespējams atrast vietu automašīnā šādas ierīces uzstādīšanai: nolaupītājiem jābūt grūti sasniedzamiem un tajā pašā laikā jānodrošina optimāla jutība pret ārējām ietekmēm.
Tādējādi sensora uzstādīšanas vieta jānosaka pēc ierīces reakcijas uz ārējām ietekmēm precizitātes un stabilitātes, kā arī no viltus trauksmes signālu neesamības ar nenozīmīgu vai svešu ietekmi, piemēram, ar skaļām skaņām vai vēja brāzmām utt..
